Lapmežciema pagasts

Ciemi

Ciemi

Lapmežciema pagastā apvienoti trīs piejūras un divi lauksaimniecības ciemi – Bigauņciems, Lapmežciems, Ragaciems, Antiņciems un Čaukciems.

Lapmežciems

Lapmežciema (vācu: Lappe Mesche Zeem), agrāk Lapmeža (vācu: Lappemezch) nosaukums esot cēlies no lieliem lapu kokiem, kas kādreiz te auguši. Rakstos pirmo reizi Lapmeža ciems minēts lēņa grāmatā 1515. gadā 17. jūnijā. Par drosmi ordeņa cīņās Livonijas ordeņa mestrs Volters fon Pletenbergs izlēņoja zemesgabalu viņpus Lapmeža ciema zemnieku tiesnesim Ansim Gailim no Tukuma. Pāri šim novadam laika gaitā brāzušies dažādi kari un līdz ar tiem arī slimības un posts, tomēr vienmēr šeit dzīve un kārtība tika atjaunota. Arheoloģiskajos izrakumos pie Siliņupes atklāti neolīta laikmeta zvejnieku un mednieku apmetni pie senās Litorīnas jūras lagūnas (Siliņupes akmens laikmeta apmetne), izrakumos atrastas seno trauku paliekas akmens, kā arī krama, kaula un dzintara iztrādājumi. Apmetne bija apdzīvota 3. un 2. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Lapmežciems ir pagasta centrs un arī lielākais no pieciem ciemiem. Šeit atrodas skola, muzejs, bērnu dārzs, sporta halle un Tautas nams.

Ragaciems

Lapmežciemu no otra piejūras ciema Ragaciema atdala Starpiņupīte, ko 1667./68. gadā lika izrakt hercogs Jēkabs, lai savienotu Kaņiera ezeru ar jūru. Ciems savu nosaukumu ieguvis no zemesraga, kas iestiepjas jūras līcī. Starp Starpiņupi un Ragaciemu atrodas liela kāpa, ko sauc par Kuģu kalnu. Teika stāsta, ka senos laikos tur vietējie esot kurinājuši ugunskurus, lai tādējādi pievilinātu garāmbraucošus kuģus. Tie, domādami, ka tur ir osta, mēģinājuši piestāt krastā, bet uzskrējuši uz sēkļa. Tad nu blēži savās laiviņās naski piezagušies kuģiem un apkāvuši visus kuģotājus, pat nogriezuši tiem kājas, lai tiktu pie zābakiem, izlaupījuši kuģus un veduši uz Tukumu salaupīto pārdot. 1933. gadā Ragaciema “Birutās” dzimis rakstnieks un dzejnieks Imants Ziedonis. Ragaciema kapsētā ir dzejnieka atdusas vieta. Uz zemesraga pie jūras atrodas bākas, mazā zvejnieku bāka, kura celta 1875.gadā, un tā darbojās līdz 1960. gadam, kad blakus uzcēla jauno bāku. Kāpās atjaunotas seduma tīklu būdas-seno zvejnieku piemiņai.   Mūsdienās gandrīz neiztrūkstoši visi ciema apmeklētāji iegriežas Ragaciema tirdziņā, kur nopērkamas zvejnieku svaigi kūpinātās zivis, vai apstājas paēst ciema kafejnīcās, jo Ragaciems ir tāds kā vidus punkts ceļā no Rīgas uz tālāko Kurzemes jūrmalu.

Bigauņciems

Tas izveidojies 18. gadsimta beigās Siliņupes krastā. Bigauņciems ir pirmais zvejnieku ciems, braucot no Rīgas puses. Teika stāsta, ka senās dienās, bēgot no nežēlīga kunga, pāri jūrai no Igaunijas atnācis kāds vīrs ar trim dēliem. Vēlāk dēli vietējās meičas apņēmuši par sievām, un tā izveidojies igauņu ciems, bet kāds neuzmanīgs pagasta skrīveris vārdam priekšā pierakstījis burtu “B”, un tā nu iznācis “Bigauņciems”. 19. gadsimtā Bigauņciems sāk veidoties par atpūtas zonu, un tajā tiek uzceltas daudzas vasarnīcas. 1824. gadā ar Rīgu tika atklāta diližansu satiksme – piektdienas vakarā tie ieradās Bigauņciema, bet svētdienas vakarā devās atpakaļ uz Rīgu. Ciemā 1864. gadā uzcelta pirmā skola. Pirmā pasaules kara laikā skola nodeg. Bigauņciemā var izstaigāt Kupskalnu dabas parka taku, kas ved no Talsu šosejas tieši uz pludmali un veco molu.

Antiņciems

Ciems atrodas Kaņiera ezera dienvidaustrumu daļā, 5 km attālumā no Lapmežciema. Šis ciems ir ļoti cietis pirmā Pasaules kara laikā, jo apkārtnē risinās ilgas un sīvas cīņas. Pēc kara ciems strauji atplaukst, tā iedzīvotāji veiksmīgi nodarbojas ar lauksaimniecību, apgādājot ar pārtiku Ķemeru sanatorijas. Starp Ķemeriem un Lapmežciemu ir Antiņciema pļavas, kas līdz pagājušā gadsimta četrdesmitajiem gadiem bija slavenas cigoriņu audzēšanas vietas. Kaltētas cigoriņu saknes antiņciemnieki veda uz Ķemeru staciju un tālāk uz Rīgas konditorejām. Bet vēlāk šai vietā pavasaros ziedēja pieneņu pļavas.

Čaukciems

Čaukciems bretāniski nozīmē “mugurpuse”. Nostāsti vēsta, ka Čaukciema nosaukums cēlies no Kaņiera ezera niedru čaukstēšanas. Tas, tāpat kā Antiņciems, atrodas Kaņiera ezera krastā. Čaukciems ir ciems Tukuma novada Lapmežciema pagastā. Izvietojies starp Kaņiera ezera rietumu krastu un Slocenes upi 10 km no pagasta centra Lapmežciema, 18 km no novada centra Tukuma un 53 km no Rīgas.
Čaukciems ir viens no pagasta diviem „zemnieku“ ciemiem (pretstatā piekrastes zvejniekciemiem). Kopš 1783. gada Grenzes stiga šo ciemu sadala divās daļās, no kurām viena, Lapmežciema pagasta daļa, tiek pieskaitīta Vidzemei, bet otra, Smārdes pagasta daļa — Kurzemei. Smārdes pagasta daļā atrodas arī Čauku kapi.

Ievērojami iedzīvotāji

Ievērojami iedzīvotāji

Oļegs Skarainis

Oļegs Skarainis (1923—2017) bija latviešu tēlnieks, Salaspils memoriāla (1967) skulptūru autors. Dzimis kā Osvalds Gaujērs 1923. gada 5. augustā Taganrogā (pēc LPE datiem Tveras apgabalā) strādnieka Jūlija Gaujēra, bijušā latviešu strēlnieka, un Sofijas Skaraines ģimenē. Pēc rūpnīcas skolas beigšanas viņš iestājās Taganrogas industriālajā tehnikumā, bet pēc tēva aresta NKVD «Latviešu operācijas» laikā 1937. gadā viņš bija spiests pamest mācības, nomainīja vārdu un uzvārdu un strādāja rūpnīcā. Otrā pasaules kara laikā, kad Vērmahts okupēja Taganrogu, viņu nosūtīja piespiedu darbā uz Vāciju strādāt lidmašīnu remonta rūpnīcā netālu no Hamburgas. Pēc kara viņš nokļuva amerikāņu okupācijas zonā, tika izdots PSRS un nometināts Sahalīnas salas dienvidos. 1947. gadā Oļegs Skarainis ieradās Rīgā, kur mācījās vakarskolā, strādāja par atslēdznieku un pārdeva savus stikla gleznojumus. No 1952. līdz 1958. gadam viņš studēja Latvijas Mākslas akadēmijas tēlniecības nodaļā pie Teodora Zaļkalna. LMA beigšanas diplomdarbs bija skulptūra «Latviešu strēlnieki». 1959. gadā Skarainis piedalījās Salaspils memoriālā ansambļa ideju konkursā, pēc Kārļa Zemdegas ieteikuma žūrija izvēlējās viņa piedāvāto skulptūru projektu.

Vēlāk strādāja arī citiem monumentāliem darbiem, bet nereti palika ievērības ēnas pusē. Kopš 1965. gada Oļegs Skarainis dzīvoja Ragaciema «Skarās», kur miris 2017. gada 11. decembrī. Ciemā ir viņa darināti kapu pieminekļi un piemiņas akmeņi. Viens no tiem atrodas Siliņupes akmens laikmeta apmetnes vietā Lapmežciemā.

Augusts Muižulis

Lapmežciemnieks ir arī pulkvežleitnants Augusts Muižulis (1893–1941). Dzimis 1893. gada 17. jūlijā Slokas pagasta Lapmežciema «Tuteņos» Jēkaba Muižuļa un viņa sievas Līzes (dzimušas Kalpiņas) ģimenē. Mācījās Slokas pilsētas skolā un mērnieku kursos, pēc kuru beigšanas strādāja par mērnieka palīgu Voroņežas zemes ierīcības komisijā.
Pirmā pasaules kara laikā 1914. gada novembrī iesaukts Krievijas impērijas armijā un nosūtīts uz 3. Kijivas praporščiku skolu. Piedalījās kaujās 7. Bauskas latviešu strēlnieku bataljona sastāvā. Kaujā pie Ķekavas 1916. gada 3. jūlijā viņu ievainoja, bet septembrī viņš atgriezās ierindā kā rotas komandieris. Ziemassvētku kaujās 1917. gada janvārī pie Ložmetējkalna kontuzēts. 1917. gada augustā paaugstināts par štabskapitānu un nozīmēts par Rezerves latviešu strēlnieku pulka rotas komandieri.
Latvijas brīvības cīņu laikā cīnījās Padomju Latvijas armijā, tad 1919. gada 13. jūnijā iestājās Latvijas Bruņoto spēkos, no 20. jūnija bataljona komandieris. Ziemeļlatvijas brigādes sastāvā piedalījās Cēsu kaujās pret Baltijas landesvēru. Par varonību kaujās pie Līvāniem 1919. gada 1. septembrī paaugstināts par pulkvedi-leitnantu.
Bermontiādes laikā 1919. gada 9. oktobrī kaujā pie Torņakalna sedza Latvijas armijas atkāpšanos pāri Daugavas tiltiem un ieņēma pozīcijas Daugavas labajā krastā. Pēc Latgales atbrīvošanas un pamiera noslēgšanas viņu 1920. gadā iecēla par Cēsu apriņķa un pilsētas, vēlāk par Jēkabpils apriņķa komandantu, 1922. gadā par Rīgas kara apriņķa priekšnieka palīgu. 1924. gadā viņš pabeidza vecāko virsnieku kursus un 1929. gada septembrī tika iecelts par 2. Vidzemes divīzijas štāba administratīvās nodaļas adjutantu, 1930. gados par Aizputes-Kuldīgas kara apriņķa priekšnieku. 1939. gadā viņš bija Brāļu kapu komitejas Tukuma nodaļas priekšnieks.
Pēc Latvijas okupācijas un inkorporācijas PSRS sastāvā 1940. gadā atlaists no amata, strādāja par Slokas zvejnieku sabiedrības kasieri. Pēc PSRS—Vācijas kara sākuma apcietināts un pēc Latvijas PSR Valsts Drošības Tautas komisāra Simona Šustina 1941. gada 26. jūnija rīkojuma 29. jūnijā nošauts Rīgas Centrālcietuma pagalmā. Apbedīts Rīgas Meža kapos, kas kļuva pazīstami kā Baltie krusti.

Augusts Lediņš

Augusts Lediņš dzimis 1933.g. 25. aprīlī Lapmežciema «Bārdiņos» zvejnieka ģimenē. Māte – Matilde Lapiņa, tēvs – Jānis Lediņš. Vienīgais bērns ģimenē, kurš lasīt esot iemācījies jau 4 gadu vecumā.
Skolā sācis iet 1940. gadā. Kad 1944. gadā nodedzina Lapmežciema skolu un iedzīvotājus kara apstākļu dēļ no ciema izdzen, šī ģimene pārceļas uz Sloku, un vienu gadu zēns apmeklē skolu Slokā. Pēc atgriešanās dzimtajās mājās Augusts vienu gadu mācās Ragaciemā.
1946.gadā Augusts Lediņš sāk mācīties Rīgā, Pils ielā, Rīgas Finanšu tehnikumā, ko pabeidz 1949. gadā. No 1949. gada līdz 1954. gadam jauneklis studē Latvijas Universitātē. 1953. gadā apprecas ar ekonomisti Ausmu. Izveidojas ģimene ar diviem bērniem, meitu Anitu un dēlu Jāni, kuri vēlāk arī kļūst par ekonomistiem. 1954. gadā viņš tiek nosūtīts darbā uz LPSR Valsts Plānu komiteju par ekonomistu. No 1955. gada līdz 1957. gadam viņš ir aspirants LPSR Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūtā.
1957. gada 1. oktobrī Augustu uzaicina jaunizveidotajā avīzē „Rīgas Balss” par rūpniecības un transporta nodaļas vadītāju. 1960. gadā Augusts Lediņš kļūst par žurnāla «Zinātne un tehnika» redaktora vietnieku, vēlāk ir arī redaktors. 1964. gadā Augusts Lediņš ir avīzes „Cīņas” redaktora vietnieks. No 1969. gada līdz 1994. gada sākumam žurnāla «Zvaigzne» galvenais redaktors. No 1966. gada līdz 1990. gadam viņš ir arī pazīstams Latvijas Radio un TV starptautisko jautājumu ārštata komentētājs. Ir bijis Latvijas Miera aizstāvēšanas komitejas loceklis. 2011. gadā iznāk Augusta Lediņa grāmata «Kas ir, tas ir».

Ansis Gulbis

Ansis Gulbis (dzimis 1873. gada 8. decembrī, miris 1936. gada 13. februārī) bija latviešu grāmatizdevējs un rakstnieks. Kopumā viņa izdevniecība izdeva apmēram 2000 grāmatu, arī Latviešu konversācijas vārdnīcu (1927-1940).
Dzimis 1873. gada 8. decembrī Smārdes muižā kalpu Kārļa un Annas ģimenē, agri zaudēja tēvu. No 1882. gada mācījās Bigauņciema pagastskolā, vēlāk izglītojies pašmācības ceļā. 1889. gadā Gulbis kļuva par mācekli veikalā Rīgā, laikā no 1895. līdz 1899. gadam bija pārdevējs K. Jozesa grāmatu veikalā Daugavpilī, pēc tam kļuvis par tā vadītāju. Daugavpilī viņš iepazinās ar Andreju Pumpuru, kas viņu mudināja pievērsties latviešu grāmatu izdošanai.
1900. gadā pārcēlās uz dzīvi Sanktpēterburgā, kur strādāja par tirdzniecības aģentu šveiciešu firmā Bächli un darbu vadītāju O. Kirhnera rakstāmpiederumu fabrikā. Ar uzkrāto kapitālu 1903. gadā viņš nodibināja savu izdevniecību un izsludināja parakstīšanos uz Gētes, A. Pumpura un Aspazijas rakstiem. Pirmā izdotā grāmata bija J. V. Gētes „Rakstu” 1. sējums (1903) ar dzeju Raiņa un Aspazijas tulkojumā. Rainis veica redakcionālu darbu un tulkoja, kā pirmais Raiņa darbs Gulbja apgādā tika laists klajā “Pusideālists” (1904), viņš izdeva arī K. Skalbes dzejoļu krājumu “Kad ābeles zied” (1904). 1904. gadā nodrukāja arī Pumpura kopoto rakstu izdevumu, tam bija labs noiets kā Krievijā, tā Latvijā. A. Gulbja izdevniecība Pēterburgā pulcēja ap sevi daudz līdzstrādnieku, kā K. Skalbi, J. Akurateru, E. Treimani (Zvārguli), A. Ķeniņu, E. Cālīti, A. Braču, V. Eglīti, J. Bankavu, J. Miezi ar nodomu izdot “Dzimtenes sēriju” apmēram 20 sējumos, kur ietilptu latviešu dzeja, proza, tulkojumi.
1919. gadā A. Gubja apgāds atjaunoja darbību Rīgā. Izdeva daudzu latviešu autoru kopotos rakstus, sērijas “Romānu bibliotēka” un “Stāstu bibliotēka”. Viens no plašākajiem izdevumiem bija Raiņa “Dzīve un darbi” 11 sējumos (1925–1931), kā arī Ausekļa, Pumpura, J. Zvaigznītes, Māteru Jura, J. Esenberģa, Vensku Edvarta, Apsīšu Jēkaba, Pērsieša, Aspazijas, Jaunsudrabiņa, Tagores kopoti darbi. 1927. gadā sāka izdot pamatīgo Latviešu konversācijas vārdnīcu, kas turpināja iznākt arī pēc viņa nāves, bet palika nepabeigta Latvijas okupācijas dēļ. 1925. gadā viņš vadīja laikrakstu „Rīgas Ziņas”.
Līdztekus A. Gulbis 1925./1926. gada sezonā vadīja Nacionālo teātri, bet 1926./1927. gada sezonā bija Nacionālās operas direktors. Miris 1936. gada 13. februārī, apbedīts Meža kapos.

Imants Ziedonis

Par slavenāko Lapmežciema pagasta iedzīvotāju  var uzskatīt dzejnieku un rakstnieku Imantu Ziedoni (1933. – 2013). Viņš ir dzimis Ragaciemā. I. Ziedonis sarakstījis prozas darbus «Kalnu Altajs», «Karēlijas upes», «Kurzemīte», dzejas krājumus, dramatizējumus skatuvei, pasakas, kinoscenārijus, libretu I. Kalniņa operai pēc Raiņa lugas «Spēlēju, dancoju», tekstu I. Kalniņa oratorijai «Dzejnieks un nāra» un daudz ko citu. Kopš 1995. gada viņš apkopo materiālus saviem «Rakstiem» 12. sējumos. I. Ziedonis apbalvots ar II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (1995.g.) un 1991. gada Barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi. Arī Lapmežciema pagasta muzejā apskatāms stends par dzejnieka dzīvi un daiļradi.

Visvaldis Garokalns

Gleznotājs, akvarelists Visvaldis Garokalns dzimis 1933.gada 11.novembrī Kuldīgas apriņķa Rumbas pagastā. Mācījies Kuldīgas mākslas skolā pie Jēkaba Bīnes, par kuru teicis: ” Ja mans pirmais skolotājs nebūtu bijis Jēkabs Bīne, no manis gleznotājs neiznāktu. Bīne ir mans dievs, kuram gribēju līdzināties.” 1960.gadā absolvējis Liepājas Mākslas vidusskolas Dekoratīvās noformēšanas nodaļu pie K.Celmiņa. Strādājis par mākslinieku noformētāju Liepājas muzejā.
No 1958.gada izstādēs. No 1962. līdz 1969.gadam skolotājs Liepājas Mākslas vidusskolā.
No 1969.gada četrus gadus Jelgavas pilsētas galvenais mākslinieks, vadījis Jelgavas pilsētas Tautas gleznošanas studiju (1976 -1982). Vasaras pavadīja savās mājās Bigauņciema «Sūnās». No 1988.gada Jelgavas pilsētas 1.kultūras nama Tautas glezniecības studijas vadītājs. Gleznojis klusās dabas, figurālas kompozīcijas, portretus un latviešu strēlniekiem veltītus akvareļus.
Izstādēs piedalījies kopš 1958. Nozīmīgākās personālizstādes Rīgā (1968, 1976, 1978, 1987, 1993, 1998, 2005, 2009; Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā (1975, 2001, 2004), Tukumā (2000), Liepājā (1975), Kandavā (2004). Latvijas Mākslinieku savienības biedrs (no 1968). Jelgavas mākslinieku organizācijas valdes priekšsēdētājs (1978 – 1992). 2005.gadā Liepājā bija personālizstāde «Nezūdošie mirkļi». Miris 2005.gada 31.decembrī.

Olita Gulbe – Ģērmane, Andrejs Ģērmanis

Olita Gulbe – Ģērmane (1953) – gleznotāja. Izstādēs piedalās kopš 1975. gada, Latvijas Mākslinieku savienības biedre. Viņas darbi atrodami gan Latvijas muzejos, gan Krievijā, Zviedrijā, Somijā, Dānijā, Izraēlā, Francijā u. c. Mīļākās tēmas – daba, ūdeņi, ziedi, klusā daba utt.
Andrejs Ģērmanis (1941) – gleznotājs, grafiķis, mākslas kritiķis. A. Ģērmaņa darbi atrodami gan Latvijas, gan ārzemju muzejos, Tretjakova galerijā, kā arī privātkolekcijās visā pasaulē. Kritiku, recenziju un eseju publikācijas atrodamas žurnālos, rakstu krājumos un arī dienas presē.

Gunārs Piesis

Gunārs Piesis (dzimis 1931. gada 19. jūlijā, miris 1996. gada 9. februārī) bija latviešu kinorežisors un kinoscenārists. Ilgus gadus dzīvojis Bigauņciemā.
Gunārs Piesis dzimis 1931. gada 19. jūlijā, Rīgā. Pēc vidusskolas beigšanas Rīgā devies uz Maskavu un iestājies Vissavienības valsts kinematogrāfijas institūtā režisoru fakultātē, kuru absolvējis 1962. gadā. Pēc mācībām uzsāka darbu Rīgas Kinostudijā.
Pēc debijas aktierfilmas «Kārkli pelēkie zied» (1961) iznīcinošas oficiālās kritikas Piesis pievērsās kinožurnāliem kā kinodokumentālists un sižetu autors. Izcilākie dokumentālie darbi ir «Zemes atmiņa», «Svjatoslavs Rihters» un krāšņā «Rīgas parki». Gunārs Piesis pie spēlfilmu režijas atgriezās 1971. gadā, kad uzņēma filmu «Nāves ēnā». Filma guva pozitīvas atsauksmes. Piesis pievērsās literāro darbu, pasaku un dabas filmu ekranizācijām. Viņš bija arī vairāku savu filmu scenāriju autors. Spēlfilma «Pūt, vējiņi!», kas uzņemta pēc Raiņa dzejas lugas motīviem, kļuva par Vissavienības festivāla laureātu 1974. gadā, bet jauniešu drāma «Tavs dēls» — 1979. gadā. Īpaši veiksmīga bija Annas Brigaderes pasaku lugas «Sprīdītis» ekranizācija. Šis kopdarbs ar Čehoslovākijas Barrandov Studio ieguva apbalvojumus bērnu filmu festivālā Tallinā un Vissavienības kinofestivālā Tbilisi (abas 1987. gadā), kā arī Starptautiskajā bērnu un jauniešu filmu festivālā Buenosairesā (1988).
1990. gadā, kad Rīgas Kinostudijas darbība tika pārstrukturēta, aizgāja no darba. Miris Rīgā, 1996. gadā. Apbedīts Raiņa kapos.

Andrejs Lihtenbergs

Andrejs Lihtenbergs (dzimis 1938. gada 22. maijā Rīgā, miris 1979. gada 20. janvārī Lapmežciemā) bija latviešu estrādes dziedātājs. Tēvs Arvīds bijis tvaika katlu dzinēju speciālists, mātes Austras tēvs Augusts Bangerskis — ģenerāļa Rūdolfa Bangerska brālis, strādājusi par ierēdni. Andreja tēvs Arvīds Lihtenbergs Otrā pasaules kara laikā bijis iesaukts leģionā, kritis Volhovas purvos. Pēc Rīgas 35. septiņgadīgās skolas beigšanas Andrejs mācījies Rīgas Pienrūpniecības tehnikumā, tad nosūtīts darbā uz Krieviju. Vēlāk atgriezies Rīgā, strādājis par autoatslēdznieku, studējis Rīgas politehniskā institūta vakara nodaļā, iegūstot inženiera mehāniķa specialitāti. Strādājis rūpnīcā «Ausma» par inženieri konstruktoru.
Pirmoreiz Lihtenbergs uzstājies, dienot armijā Lietuvā, vēlāk savu baritona tembru izkopis pie pedagoga Leonīda Zahodņika. Strādādams rūpnīcā, vakaros dziedājis kultūras namos «Draudzība» un «Armatūra». No 1969. gada viņš ieraksta dziesmas Latvijas Radio, nākamo desmit gadu laikā top apmēram 60 Valtera Kaminska, Edmunda Goldšteina, Zigismunda Lorenca dziesmu ieraksti, piemēram, «Deviņvīru spēks», «Zilos svārkos meitene», «Vecpuiša dziesmiņa», «Neļķu ugunīs», «Ziemeļu serenāde», «Vakara dziesma», kā arī «Ieva», kurai 2009. gadā top jauns remikss. Viņš dzied arī citu tautu dziesmas ar latviešu tekstiem (piemēram, krievu tautasdziesmu «Ai jūs, rudzi!»). 1970. gadā Maskavā viņš kļūst par konkursa «Hallo, meklējam talantus!» laureātu, ar panākumiem piedalījies arī Latvijas mēroga konkursos un festivālos. Piedalījies arī tematisku skaņuplašu ierakstos — dziedājis dziesmas par jūru un zvejniekiem, ugunsdzēsējiem, komjaunatni.
70. gadu sākumā Lihtenbergs kļuva par solistu zvejnieku kolhoza «Selga» vokāli instrumentālajā ansamblī, aktīvi koncertēja ar to 70. gados. Dziedājis arī duetā ar Māru Krievkalni un Lolitu Vambuti. Bijis «īsts sieviešu mīlulis, arī pateicoties savam divmetrīgajam augumam un pievilcīgajai ārienei».